Diemžēl man arvien vairāk sāp kakls, tāpēc stāstījums būs diezgan nesakarīgs.
Mēs apstājāmies pie tā, kā notiek starts. Es atrados pirmspēdējā koridorā - aiz manis koridoru vairs nebija, un cilvēki drūzmējās kā pagadās, jo viņu numuri pārsniedza 5000. Manā priekšā koridorā bija laimieši, turklāt daudzi līda ne savā koridorā, aizbildinoties ar to, ka grib būt kopā. Ļoti aizkustinoši, bet ar to viņi traucēja visiem pārējiem, jo koridorā ietilpst aprēķināts dalībnieku skaits, bet pārējiem nākas kāpt viens otram uz kājām, labi, ja vēl nesaskrāpē ričukus. Meitene-organizatore, kura pieskatīja mūsu koridoru, nespēja traucēt šīm nekārtībām, lai gan brīdināja laimiešus par iespējamo diskvalifikāciju.
Kāds čalis visu distanci veda bērnu ratiņos, turklāt es viņu apdzinu tikai pašā vidū.
