Digitālais klaidonis

Nepaspēju aizbraukt uz Šveici, kad jau klāt Ungārija. Diemžēl šķiet, ka mani stāsti kļūs mazāk krāsaini. Ne visi cilvēki grib nokļūt ierakstos un lasīt par sevi. Īpaši, kad runa ir par emocijām un attiecībām. Es jau tāpat pastāvīgi nodarbojos ar pašcenzūru, bet pat tad mēdzu iekulties nepatikšanās. Cik man zināms, lasītājiem parasti vairāk interesē stāsti par domām un jūtām nekā sausi fakti un vietu uzskaitījums. Acīmredzot, vienīgais variks - mākslinieciskie, nevis dokumentālie stāsti.

Jau pirms gada, kad mēs ar pārējiem dvergiem lidojām uz Prāgu, domājām par jaunu tripu. Ērtas un relatīvi nedārgas biļetes bija uz Budapeštu. Es nobremzēju, nenopirku tās uzreiz, un tāpēc lidmašīna + viesnīca izmaksāja ap 280 eiro (par trīs naktīm). Pēc tam vēl piemetu 48 par tiesībām malkot tējiņu no savām ķīniešu tasītēm. Respektīvi, nopirku lielas somas pārvadāšanu salonā. Jo mūsdienās pie zemo cenu aviokompānijām bez maksas var paķert līdzi tikai nelielu mugursomiņu.

Lasīt tālāk →

Interlakenā es viegli satiku draugus, lai gan pārsēšanās, kā parasti, bija tikai kādas desmit minūtes. Čaļi man iedeva rezerves tageskarti, un es to uzreiz nokompostrēju, ņemot vērā savu iepriekšējo bēdīgo pieredzi.

Lietas būtība tāda, ka tad, kad mēs kāpām augšā uz Alečas ledāju, es startēju no Fīšas, un no rīta tageskarte man nebija vajadzīga. Bet, kad braucām prom pēc pārgājiena, mēs steidzāmies, un es aizmirsu to nokompostrēt. Rezultātā katrā vilciena pieturā es drudžaini mēģināju izlēkt ārā un atrast kompostieri, un pie tam nepalikt sēžam stacijā. Skraidīju šurpu turpu, mēģinot izlīst tieši pa to vagonu, kas vistuvāk kompostierim. Fitnesa beibe-čempione Anastasija un viņas draudzene brauca mums blakus un par to pamatīgi rēca. Kā par spīti, man nekas nesanāca. Te kompostieri nevarēja redzēt, te pārāk tālu jāskrien, te baidījos nepaspēt un skrēju atpakaļ iekšā. Viss beidzās ar to, ka atbraucām uz lielu pilsētu. Es izlēcu ārā un ieraudzīju uz perona kontrolieri, un arī viņa mani. Par laimi, šajā stacijā vilciens pauzēja vairākas minūtes, un es beidzot atradu kompostieri. Iebāzu kartonu spraugā, izdzirdēju asu iekšējā matricas printera "džik". Beidzot uzvara!

Lasīt tālāk →

Ar nelielām pūlēm es iegūglēju mūsu mērķiem piemērotu maršrutu. Vajadzēja atbraukt no Zērenbergas no Lucernas puses, tas ir, no ziemeļaustrumiem, ar pāris pārsēšanām. Pacēlāja kasiere ilgi apspriedās ar kolēģi un kompi par mūsu Tageskarte, lai saprastu, vai mums būs biļete par puscenu. Izrādījās, ka jā, un mēs samaksājām tikai 6 frankus. Vislētākais pacēlājs manā mūžā.

Es viņai parādīju mūsu treilu, kas veda uz Blicera Rothornas smaili. Meitene mūs brīdināja, ka akmeņi ir netīri un slideni, un mums vajadzīgi labi apavi. Gariks tikai atmeta ar roku: viņš savās parastajās botās iepriekšējā Šveices apmeklējuma reizē visus kalnus bija izstaigājis, viņam ir norm. Apskaužu viņa izturību un veiklību. Garām gāja vēl viens darbinieks, pasmīnēja: vai nu par Garika botām, vai par manām puķainajām bikšelēm. Es neesmu pret. Manā stāvoklī tas, ka es vispār saņēmos un aizgāju pārgājienā, robežojas ar brīnumu. Bet kur nu vēl paspēt nopirkt pareizās drēbes, tas mūsdienās ir uzdevums, kas tuvs neiespējamam. Labi vismaz, ka ar gadiem esmu vēl labāk iemācījies uzlikt mīksto nekritiskām lietām: man tagad vispār ir MVP pieeja pilnīgi visā. Labi zābaki ir svarīgi, bet šortiņi var būt arī pludmales, no tiem nav tik daudz kas atkarīgs. Protams, man ir grūti un žēl, ka daudziem cilvēkiem saņemties ir simtkārt vieglāk, gan veselība ļauj tusēt cauru nakti, bet pēc tam iet kalnos. No otras puses, es novērtēju, ka varu redzēt tādus brīnumus un vispār varu doties pārgājienā uz savām kājām.

Lasīt tālāk →