Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Nākamās dienas rītā Sašas brīnumainais Suunto pulkstenis, kuru viņš uz nakti bija atstājis uz balkona, rādīja, ka aiz loga ir seši grādi pēc Celsija. Lūk, tev arī tuksnesis!
Numuriņa iekšpusē pa stikla durvīm ūdens tecēja gandrīz vai straumēm. Pieelpojām!
Nākamās dienas rītā mēs brokastojām jau pazīstamajā kompānijā. Starp citu, kanādiešu meitene pastāstīja, ka viņa vairākus gadus bijusi trepere, proti, kažokzvēru medniece, nezinu gan, tas bija hobijs vai profesija.
Dana – liels dabas liegums, un pa to ir vairāku dienu trekinga maršruts, kas ved lejup pa aizu. Ja man būtu laiks un veselība, es nedomājot dotos, bet, diemžēl, viss, ko varējām atļauties – nedaudz pastaigāties apkārt. Saimnieks un eiropieši mums paskaidroja, kā uzmest nelielu loku ap ciematu, un mēs devāmies ceļā. Jāsaka, ka šai dienai mums tālredzīgi bija ieplānots ļoti vienkāršs posms ar velosipēdu – vajadzēja tikai noripot lejā uz Šobakas pili. Diemžēl plānā bija iezagusies kļūda, viena no retajām mūsu plānošanā. Lieta tāda, ka piektās dienas maršrutu es biju iezīmējis nevis no viesnīcas, bet burtiski puskilometru uz austrumiem. Kā atceraties, vakar tieši šajā puskilometrā (taisni mērot) mēs nolaidāmies trīssimt metrus zemāk, un šie metri šodien mūs nepacietīgi gaidīja.
