Nākamajā dienā plāns bija šāds: no rīta kur nu kurais, bet vakarā uz termālajām pirtīm. Man patīk dzelzceļš. Tāpēc, kad ieraudzīju fotogrāfijā kaut kādas sarūsējušas tvaika lokomotīves, ilgi nedomāju, bet uzreiz gribēju pie tām.
Sākumā gan mēs iegājām paēst brokastis hipstiskā vegānu kafejnīcā ar ārprātīgi augstu reitingu. Par laimi, viss tepat blakus. Dzīvei centrā ir arī savi plusi, ne tikai troksnis un burzma. Kafejnīca ir tik hipstiska, ka kūciņu sauc "pārāk jēlā", bet apakšvirsrakstā rakstīts "100% svaigēdāju, 100% vegāniska, 100% paleo, 100% bez glutēna". Praktiski inde racionālam cilvēkam. Ko gan tur lai dara, cerēju, ka nenomiršu, un apriju. Kopā ar tradicionālo latti, protams.
Cvargs A mūs pabrīdināja, ka termālajās pirtīs obligātas ir gumijas čības. Dvieļus gan bijām paķēruši no mājām, bet ar čībām sanāca misēklis. Lai par tām nemaksātu trīskārši pašā pirtī, pa ceļam uz staciju iegāju "Decathlon", tāpat pa ceļam. Iepirku visiem čību komplektus, bet sev vēl arī mežcirtēja kreklu. Interesanta detaļa - krekls izrādījās ar pastiprinātu daļu pleciem, acīmredzot, lai bieži varētu staipīt mugursomu.
Gari vai īsi, bet beidzot aizgāju līdz dzelzceļa stacijai. Biju laicīgi uzlicis aplikāciju, tāpēc cerēju, ka problēmu nebūs. Diemžēl, šī nav Šveice. Nopirkt biļeti man nesanāca, lai kā arī es pūlējos. Kāpēc, to tā arī nesapratu. Jābrauc bija gan tikai divas pieturas. Tomēr tuvāk otrajai es pamanīju kontrolieri un skrēju no viņa uz vilciena beigām. Par laimi, paspēju izlēkt ārā. Nodomi bija tādi, ka atpakaļceļam biļeti es jau nu noteikti nopirkšu laicīgi. Kā zināms, ja gribi sasmīdināt lielo makaronu monstru, pastāsti viņam par saviem plāniem.
