Ar velosipēdu apkārt Cūgas ezeram
Skaidrs, ka mamma viņiem bērnībā nemācīja, ka pietiek vienkārši iegriezt: šķidruma inerces dēļ jēla ola griezīsies lēni. No otras puses, ja olas ir krāsainas, dzīvot ir jautrāk. Domāju, starp hipsteriem un metroseksuāļiem drīz vien kļūs modē olām ne tikai skūt, bet arī krāsot, pūderēt un zīmēt uzacis.
Kas attiecas uz Cūgas ezeru, es līdz tam aizbraucu ātri, taču nez kāpēc nogriezos pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Negribējās pārāk daudz domāt, kur un kā braukt. Tā bija kļūda. Atklājās, ka lielā daļā maršruta velosipēdu celiņš ir ļoti šaurs. Vēl jo vairāk, tas iet kā daļa no kalnu ceļa, bet pa kreiso malu un atdalīts tikai ar marķējumu. Sanāk, ka es braucu "pret spalvu" (jeb pa ceļa labo pusi). Vietējie, protams, ir lietas kursā un brauc apkārt ezeram pulksteņrādītāja virzienā. Tādas lietas iepriekš paredzēt ir grūti. Draugs man teica (viņš bieži brauc pa šo maršrutu), bet es nesapratu, ka tas ir svarīgs info.
Nesteidzos, jo bija jābrauc tikai 40 km. Iegriezos visādās vietās, ja šķita interesanti. Galu galā, uz vienas no grants takām bija daudz garāmgājēju ar suņiem. Pirmās sastaptās jaunkundzes pieturēja suņus, lai es varētu pabraukt garām. Bet lūk nākamās — tantuki — ļoti neapmierināti nolamājās vāciski. Parādīja, ka man šeit nav vietas, un jāvācas uz veloceliņu, kas vīdēja netālu. Es pamāju ar galvu, ka sapratu. Un tomēr, pabraucot viņām garām, izdzirdēju neglaimojošu "idiots". Acīmredzot, vārds ir internacionāls. Savam attaisnojumam teikšu, ka zīmi, kura norādītu, ka taka ir tikai suņu pastaigām, es tiešām neredzēju. Es speciāli skatījos uzmanīgi, negribēju uzrauties uz sodu vai lamuvārdiem, bet vienalga iekritu.
Tā es atgriezos uz sava veloceliņa, kurš bija pilns ar pensionāriem uz elektrobaikiem. Kruti, ko lai saka — veselība ne visiem ļauj 70 gados gāzt pa pauguriem ar parastu baiku, bet te — lūdzu.
