Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Sapratu, ka filozofiju, pie kuras pēdējā laikā cenšos pieturēties, vajag vēl vairāk pastiprināt. Es par to, ka ne tikai par otro "Skaņu Meža" dienu neesmu pabeidzis rakstīt. Ne tikai par seno braucienu uz Rīgu neesmu nopublicējis. Es pat par pagājušā "Skaņu Meža" finālu nepaspēju uzrakstīt, jo toreiz aizbraucu uz Ameriku.
Kā atceraties, iepriekšējā daļā mēs pārnakšņojām krūmos. Bet šajā es parādīšu, kā mūsu apmetne izskatījās. [more text=Lasīt tālāk]
Atgriezos no pirmajām divām dienām.
Sīki nerakstīšu, tikai īsi. Sākās viss, kopumā ņemot, pēc grafika.
Dzīve man uzņem reālus apgriezienus: festivāls Skaņu Mežs jau uz sliekšņa (šajās un nākamajās brīvdienās), Rīgas velomaratons 7. jūnijā. Un te vēl jaunumi: nepaspējām no Turcijas atbraukt, kad Ščukins jau sauc uz Norvēģiju uz Līgo, pie kam jāizlemj steidzami. Norvēģija ir laikam vienīgā valsts, uz kurieni es aizbrauktu otrreiz, tik ļoti tur ir skaisti. Bet aizbraukt tagad uz Norvēģiju nozīmē netikt ne uz mūzikas festivālu Sonar, ne uz Roskilde (vai vēl kādiem) – jo Norvēģija pati par sevi ir dārga, bet līdz turienei taču vēl jānokļūst.
