Nākamajā dienā, svētdienā, man arī bija veloplāns. Ne tik viegls kā "nolaidies līdz jūrai un atpakaļ ar velobusu", bet arī normāls. Es nolēmu atgriezties ar vilcienu. No plusiem – staciju ir daudz, un maršrutu var mainīt gaitā. No mīnusiem – ne vienmēr ir skaidrs, kur un cikos 🚆 apstājas.
Devos es atkal uz jūru, bet nevis uz dienvidaustrumiem, kā sestdien, bet uz ziemeļaustrumiem, pilsētas Figeresa virzienā. Uzzīmēt maršrutu nebija gluži vienkārši, atšķirībā no dzimtās puses. Latviju kā dzīvesvietu daudzi nenovērtē. Lieta tāda, ka mums ir pilns ar zemi, kur neviena nav, un reljefs ir mēreni paugurains. Praksē tas nozīmē, ka var pastaigāties vai vizināties jebkur, ar minimāliem ierobežojumiem. Ja patīk uzturēties dabā, tad tas ir ļoti liels bonuss. Žironā viss nav tā. Valensijā viss apkārt ir dārzos, bet Žironā pakalni ātri pārvēršas par 🗻, kur pabraukāšanās prasa krietnu fizuhu un mazu svaru.
Starp citu, par zemi. Latvijā lauksaimniecības zemes hektārs maksā ap 4k €. Nīderlandē, līderei pēc šī rādītāja ES – 70k! Septiņdesmit, Kārli!
Protams, ja vispār nav ⛰, kā tajā pašā Nīderlandē, arī ir garlaicīgi. Nav uz ko skatīties, nav ekšena. Bet vispār jau pazīstamais popantropologs Drobiševskis mums saka, ka primātu galvenā īpašība ir ziņkārība bez īpaša mērķa. Gandrīz nevienam citam dzīvniekam tādas nav. 🐈 ļoti interesējas par apkārtējo vidi, bet tikai par tādu, kas viņiem var būt noderīga. Cilvēki, kā mēs zinām, pastāvīgi nodarbojas ar pilnīgāko herņu, kā, piemēram, marku kolekcionēšanu vai Doom palaišanu uz kafijas aparātiem. Es jau nerunāju par cietējiem ar uzmanības koncentrēšanās traucējumiem kā es, kuri pat rindkopu nevar izlasīt, lai nenovērstu uzmanību. No otras puses, es dodu priekšroku bezjēdzīgai interesei par visu nekā depresīvām epizodēm, kad nav intereses ne par ko. Man tam pietiek vienkārši neizgulēties.