Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Tātad, iepriekšējā daļa (pirms interlūdijas) beidzās ar to, ka mēs atstājām ričukus viesmīlīgajā pansijā un devāmies pastaigāties pa pilsētu. Gandrīz uzreiz izgājām uz ļoti simpātiskas krastmalas.
Mde, es laikam tikko uzstādīju rekordu virsraksta garumā. Iepriekšējais posts izsauca nelielu diskusiju. Ar to, piemēram, ka es tur aifonu drīzāk lamāju, nekā slavēju. Šajā būs nedaudz otrādi – kopumā ar ierīci esmu apmierināts, ja tas jums nekļūs skaidrs no tālākā teksta.
Vairāk vai mazāk apmierina grāmatu lasīšana. Ar programmu textReader/ruBooks/BookReader palīdzību var normāli lasīt grāmatas/rakstus fb2 un html formātos – galvenais, kas man vajadzīgs no lasītāja. Visi šie lasītāji – nav no oficiālā AppStore veikala, kur es neko sev piemērotu neatradu, lai gan dažiem patīk iMobilco un Stanza. Grāmatas es ielādēju pa ssh caur wi-fi – ātrums nav nekāds izcilais, bet grāmatām tas nav briesmīgi. Ņemt grāmatas var litres.ru – lēti un legāli, autoriem noteikti tiek pieklājīga daļa. Ja jums nospļauties par rakstnieku darbu vai arī esat vienkārši plukata, var kačāt Librusekā. Oldskūlīgo lib.ru es jau sen neizmantoju, jo izskatās tas briesmīgi, grāmatas tur aizvien vairāk nav tās, kuras vajag, plus fiksētais formatējums 80 simboli rindā – tas mani vispār beidz nost.
Te ienāca jautājums, kā mēs lādējām savus gadžetus. Atbilde nav īpaši interesanta: nekā. Nebija mums gadžetu. Daži mobilie, stūrmanim telefons ar GPS, un mans aifons – vienīgais devaisis, ko vēl kaut cik var nosaukt par gadžetu. Un arī tad ar zināmu pievilkšanu aiz matiem. Kāpēc tā, pastāstīšu tālāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau sen taisījos, un te nu ir arī iemesls. Tagad būs daudz ne visai interesanta teksta. To lasīt noderīgi būs tikai aifonu īpašniekiem vai tiem, kas grib to nopirkt, nu, un vispār gadžetu cienītājiem kopumā un viedtālruņu faniem jo īpaši.
Ja jūs pie tādiem nepiederat, palasiet labāk, kā meitene pastaigājas pa Stambulu. Man līdz Stambulai stāstījumā vēl ir diezgan tālu, un es arī nebiju tur, par ko viņa raksta.
Pēc izbraukšanas no Tekirdā vējš vēl vairāk pieņēmās spēkā, lai gan nav skaidrs, kā tas vispār iespējams. Pabraukt kļuva gandrīz pavisam neiespējami. Lai gan šo frāzi jau biju lietojis iepriekš, šoreiz tā gandrīz atbilst patiesībai. Igors gan teica, ka kalnos mēdz būt vēl trakāk, un ka teltis, ko mēs izmantojām, to izturot. Izklausās biedējoši.