Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Случайно нашёл в Iki апельсиновый сок не из концентрата. Называется Valencia, делает его Tukuma piens под известным брендом “Baltais”, у них ещё питьевые йогурты ничего. Стоит около 0.8 Ls за поллитра, на вкус как американские соки, густой такой. Буду периодически покупать, если не пропадёт.
Pablenzuši uz senajām, nolupušajām sienām, sākām taisīties mājup, lai paspētu uz vakariņām. Par laimi, laika mums bija atliku likām, tāpēc es kā visaktīvākais pielauzu šoferi, proti, Sergeju, nogriezties nost no nacionālās šosejas, lai paskatītos, ja nu tur kaut kas ir. Starp citu, izmantojot izdevību, izsaku Sergejam milzīgu pateicību par šofera lomas pildīšanu: tā nu sanācis, ka mums ar Andreju tiesību nav, bet Taņa pa serpentīniem labprātāk nebrauc (starp rindiņām te var izlasīt “Sergejs viņai ne par ko neļautu, kamēr vien pats ir spējīgs pastūrēt”).
Kamēr biju Krētā, kā arī pirms tam un vēl pirms tam, lasīju Gromova un laulāto Djačenko grāmatas. Tiem, kas nav lietas kursā, tie ir vadošie Krievijas fantasti. Tālāk runa būs par Gromovu, nevis par Krētu, tāpēc, ja negribas, nelasiet.
Jā, es nespēju sevī pārvarēt kaislību lasīt visādu drazu noderīgu lietu vietā. Nē, fantastika nav noderīga, jūs kļūdījāties. Tas, kas jums šķiet dziļas filozofiskas domas – ir parasts, vienkārši mietpilsonim saprotami apstrādāts spilgtu ideju apkopojums, nav svarīgi, sagrābstītu vai pašrocīgi izdomātu. (Rakstnieks, acīmredzami, daļēji domā ar rokām, tāpēc tā nav runas kļūda).
Vai ilgi, vai īsi, bet mēs tikām līdz Hanijai. Mašīnu atstājām ielas malā, turklāt uzstājīgie cīņubiedri kādas 5 reizes mēģināja pārliecināties, vai te ir bez maksas. Zīmi “maksas stāvvieta” neatradām, bet vienalga nervozējām. Man nācās apturēt krētiešu meitenes un pajautāt. Viņas, protams, nezināja, bet toties iegāja veikalā, pamocīja pārdevēju. Pārdevējs atbildēja “bezmaksas”, bet mani ietiepīgie ceļotāji nepadevās. Principā viņus var saprast – ņemot vērā lielo krētiešu relaksu, atbildēt uz jautājumu “uz dullo” viņiem ir tīrais nieks. Tomēr mēs beigu beigās atstājām mašīnu, nopirkām minerālūdeni, paķērām no bagāžnieka pusdienu kārbu un devāmies uz parku, kuram braucām garām un kurš ceļvedī bija norādīts kā vietējais apskates objekts. Parks patiešām ir smieklīgs – mazliet atgādina tropus, ir zvēri būros un putniņi kokos. Un, protams, pilns ar visuresošiem čirkstošiem bruņurupučiem.