Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Man te saka, ka pēdējos ierakstos ir maz pikantu faktu un dižu atmaskojumu. Diemžēl - pārsteidzošā un satriecošā ASV ir maz, un tik daudziem ierakstiem nepietika. Tāpēc es pieliešu eļļu ugunij, noraujot plīvurus (© Goblins) un atverot acis uz amerikāņu totalitārisma šausmām.
Tātad, baiss fakts, bet patiesībā Čikāga
izskatās lūk šādi -
Okeanārijs, viņš arī okeanāriums, angliski saucas Aquarium. Un tiešām – ko tur daudz gudrot? Akvārijs paliek akvārijs, pat ja aizņem tikpat vietas, cik futbola stadions, bet zivju sugu tajā ir vairāki tūkstoši (2100, ja pavisam precīzi). Smieklīgi, ka vārds Oceanarium buržuju valodā arī ir, bet tas nozīmē konkrēti okeanārija okeāna daļu, tā kā te nu viņi mums tomēr ielika kloķi.
Galu galā mēs tikām līdz viesnīcai, kur satikāmies ar Taņu. Viņa paskaidroja, ka uz Magnificent Mile ir restorāns, uz kuru vietējie neiet lielā tūristu pūļa dēļ. To sauc Grand Lux Cafe. Taņa dzīvo Čikāgā, taču viņai šis restorāns patīk, jo tur vienmēr var garšīgi paēst.
Atnākot uz restorānu, pie reģistrācijas letes pieraksta tavu vārdu un iedod elektronisku pīkstuli, kas paziņos, kad atbrīvosies vietas. Par laimi, mums vietas atradās uzreiz, lai gan daži gaida pat līdz divām stundām. Tā nu mēs metāmies augšā uz otro stāvu, kur mūs jau gaidīja gejiska izskata specdarbinieks. Viņš pajautāja "Tanya?", saņēmis apstiprinošu atbildi, aizveda mūs līdz galdiņam. Žēl, ka ne pie loga, bet mums visa ceļojuma laikā ar to neveicās - neko darīt. Pat Galileo's es priecājos par ekskavatoru ezera vietā.
Tātad, pēc planetārija mums piezvanīja Taņa un mēs sarunājām aiziet uz restorānu. Varbūt man te putrojas telpas-laika kontinuums un tas notika dienu vēlāk, bet nekas traks - galu galā, es te nerakstu nekādu vēsturisko hroniku.
Vēl viena Lūpa panorāma. Pievērsiet uzmanību jahtu skaitam.
