Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Beidzot atraduši vietu mašīnai, mēs caur nesen atjaunotajiem svētā Georgija vārtiem sākām tipināt augšup. Kamēr gājām, izdzirdējām intensīvu mūziku — diezgan dīvaina lieta cilvēku tukšā tunelī ar kāpnēm, kādi nu ir Georgija vārti.
Visur, kur ir Rembo kopīraiti, tās ir viņa fotogrāfijas. Pārējās manas vai no flikra.
Nākamajā dienā jau no paša rīta mēs devāmies uz Irakliju, lai apskatītu Knosas pili, taču pa ceļam nolēmām iebraukt klosterī, kas bija norādīts ceļvedī. Tā nosaukums ir Arkadi, un tas ir ārkārtīgi slavens ar to, ka bija 1866. gada sacelšanās centrs pret turkiem (atkal šie nejaukie nenogurdināmie). Kā mums jau zināms, līdz tam gadam turki pārvaldīja Krētu jau divus gadsimtus, neskatoties uz pastāvīgām asiņainām sacelšanām. 1866. gadā sākās īsta revolūcija, un par štāba mītni tika izvēlēts klosteris, kas atrodas 23 km attālumā no Retimnas, toreizējā varas centra.
Mēs aizbraucām līdz Iraklijai, tur ar nelielām pūlēm pamanījām norādi uz Knosas pili un nogriezāmies uz to. Tā izrādījās netālu, un piebraucot mums sāka māt ar rokām kāds vietējais, aicinot iebraukt stāvvietā. Stāvvieta izrādījās maksas, toties ar tualeti un dzeramā ūdens iekārtu (nevis tādu, kā ASV un Arkadi, bet ar glāzītēm, kā ofisā, tā kā pagājušajā ierakstā es nemeloju). Pēc tam onkulis mums parādīja, kurp iet uz pili (kādus 100 metrus). Pa ceļam atradās vēl vairākas maksas stāvvietas, bet pie pašas pils – it kā pat bezmaksas. Proti, tas krētiešiem ir tāds mīlīgs apkāsiens. Mēs neļaunojamies, vēl jo vairāk, stāvvieta maksāja lēti, turklāt te vēl arī ērtības.
Tagad par laulāto pāri Djačenko, kuri raksta kopā. Recenzenti parasti uzsver, ka Djačenko raksta “sociālo fantastiku”, tas ir, tādu, kur ir daudz visādu pārdomu un cilvēku, bet maz ekšena, tehnoīdu vai maģisku fetišu. Man šķiet, ka, ja reiz raksti izklaidējošas grāmatas, visam jābūt ar mēru - “filozofijai” un mantiņām lieliem bērniem blasteru un ugunslodžu veidā.
Protams, visādu jūtu un attiecību apraksti Djačenko padodas kruti (vismaz teksta veidā – nu nezinu, kas sanāktu, ja reālajā pasaulē rīkotos kā viņu grāmatu varoņi). Tāpēc viņi to arī masveidīgi ekspluatē – katrs dara to, kas viņam padodas vislabāk. Galvenais – pārāk neaizrauties ar vienu un to pašu, citādi sanāks bezgalīga košļene. Djačenko pagaidām kaut kā pamanās no šīm briesmām izvairīties – lai arī fantastiskās idejas viņu grāmatās nav supervērienīgas un parasti to nav nemaz tik daudz, tās pasniegtas eleganti un neizskatās svešādas attiecībā pret sociālo komponenti.