Bez piedzīvojumiem noripojuši pa taisnu kā bulta, labi apgaismotu ceļu tieši Akabas centrā, mēs ķērāmies pie viesnīcas meklējumiem. Tikuši līdz krustojumam, kas atradās pavisam netālu no neona ugunīs mirdzošas ielas, mēs sākām strupi lūrēt apkārt bez kādas jēgas: pirmo reizi maršruts, kas bija ievilkts tieši līdz galamērķim, un pat adrese mums nepalīdzēja. Vairāki mēģinājumi izvilkt informāciju no apkārtējiem izgāzās: vairums nebija lietas kursā, bet viens mūs aizsūtīja sazin kur, kilometru prom no vietas, kur mēs bijām. Padomam mēs prasmīgi nesekojām, jo bijām pārāk rūdīti, un jutām kļūdu, lai arī tā tika pieļauta ar vēlmi palīdzēt.
Garāmejošie jaunieši jau sadūšojās mums izpalīdzēt, sākot gūglēt visu iespējamo savos viedtālruņos (gluži tādos pašos, kādus var ieraudzīt nejaušam jaunietim Daugavpilī), bet beigu beigās novirzīja mūs uz pavisam citu viesnīcu, apgalvojot, ka tas ir tas, kas mums vajadzīgs, vienkārši nosaukums esot mainījies.
Un tikai šajā skaistajā viesnīcā (Cedar Hotel) lieliski ģērbies, apcirpts un sasmaržojies jaunietis pilnā parādē, mirdzošās kurpēs, uzvalkā un kaklasaitē spēja mums palīdzēt. Ar rokas mājienu viņš izsauca džinu-palīgu, tas ir, pirmā līmeņa strādnieku, kurš cauri izgāztuvēm un pagalmiem pāris minūšu laikā izveda mūs tieši tur, kur vajag: kad mēs metām meklēšanas loku, nebijām aizgājuši līdz turienei kādus desmit metrus.
Lai gan lifts nestrādāja, citādi viesnīca Amir Palace man vienkārši iznesa smadzenes ar savu tīrību, glamūru un noformējumu. Koks, milzīgas reprodukcijas, flīzes un patīkami sīki dekoratīvie elementi veidoja ainu, kas lepni sevi dēvēja par “butik-viesnīcu”.
