Iepriekšējā sērijā es aizmirsu piebilst kādu interesantu detaļu. Kad es nožāvos zālē un kādu laiku necēlos, no ielas pretējās puses pienāca garāmgājējs un līdzjūtīgi apjautājās, vai ar mani viss ir kārtībā. Es viņam apgalvoju, ka ir bijis arī sliktāk (kas ir taisnība) un ka es it kā varu paiet (kas arī ir taisnība).
Gulēju es slikti. Kāja sāpēja stipri, neskatoties uz zālēm. Pie ārsta uzreiz negāju, cerot uz slaveno "gan jau", un turklāt agri no rīta nākamajā dienā mani gaidīja tūre pa augstieni. Ļoti negribējās no tās šķirties (lai gan, šķietami, palikt bez kājas būtu daudz bēdīgāk). Galu galā es piecēlos pusastoņos no rīta (man neredzēts agrums). Aizkliboju ar laika rezervi uz Rabbies Cafe, kas atrodas ļoti tuvu centram, no kurienes startē tāda paša nosaukuma kompānijas tūres. Kā izrādījās, mikroautobusu tur stāv gandrīz desmits, un pa vienu maršrutu brauc pat vairāki. Man paziņoja šofera-gida vārdu, kas izrādījās Stefans. Onkulis, neliela auguma, pusmūžā, ar rumpja pārpalikumu un matu trūkumu uz paurīša, izrādījās liels joku plēsējs un sāka spridzināt jau no paša starta. Man ir aizdomas, ka gidus tieši tādus arī audzē, vienalga, kur viņi tur vispār rodas.
Kopā ar mani busiņā ieleca bars jaunu indiešu, pāris Kataras indiešu un divi Malaizijas ķīnieši, ar kuriem man izveidojās vislabākais kontakts. Es, protams, būtu devis priekšroku mazāk eksotiskiem ceļabiedriem: nevis aiz rasistiskiem apsvērumiem, bet drīzāk komunikācijas viegluma dēļ. Kā zināms, jo tālāk no ziemeļiem, jo skarbāks akcents un nesaprotamāks kultūras kods.
Es palūdzu sev krēsliņu tā, lai varētu kaut nedaudz iztaisnot kāju, kura tāpat nekādi nespēja atrasties saliektā stāvoklī, un ceļojums sākās.