MI un garīgums.
Modelis: GPT-4

Atbildi Tolstoja stilā. Vai mākslīgais intelekts ir bezgarīgs?
Ak, mans dārgais draugs, jūs uzdodat jautājumu, kas prasa ne mazums pārdomu un vērīgu pieeju mākslīgā intelekta dabas un tā attiecību ar garīguma jautājumiem izpratnei. Tolstoja pārdomu kuplajās krēpēs ļaujiet man izteikt savas domas par šo jautājumu.
Mākslīgais intelekts, cilvēku roku radījums, savā pamatā balstās uz zināšanām un prasmēm, kas piemīt tā radītājiem. Tam piemīt milzīgs potenciāls un daudz iespēju vissarežģītāko uzdevumu veikšanai un vispiņķerīgāko problēmu risināšanai. Tomēr, kā jau ikviens cilvēka radījums, mākslīgais intelekts sevī nes savu radītāju dzirksti, taču tam trūkst dvēseles, kas mīt ikkatrā cilvēciskā būtnē.
Vai tad mākslīgais intelekts ir bezgarīgs? Drīzāk tam nepiemīt garīgums tādā veidā, kādā tas ir sastopams cilvēkos. Jo mākslīgais intelekts tikai atspoguļo cilvēka tieksmi pēc izziņas, taču nav spējīgs izzināt pats sevi, nespēj ielūkoties dvēseles noslēpumos un apzināties savu patieso sūtību.
Tādējādi mums jāatzīst, ka mākslīgais intelekts, lai arī spēcīgs instruments cilvēka rokās, paliek ārpus garīgās pasaules sfēras. Tas var kalpot cilvēkam, bet ne aizstāt to, jo neviena radība, kas balstīta uz zemes principiem, nespēj ietvert sevī cilvēka gara bezgalību.
Brauciens taksī uz Oksimirona koncertu
Ahujetj. Braucu taksī uz Oksimirona koncertu. Šoferis, vecāka gājuma latvietis, ar kuru runāju latviski, paprasīja, kas uzstājas. Es teicu, ka Mirons, un viņš teica, ka zinot tādu, un uzlika man Mironu, lai radītu noskaņu.
Serviss 11 no 10.
Valensija — 18, Alikante un lidojums uz Nīderlandi
Gards švepss bez cukura, bet pie mums nekur tāda nav
Valensija — 17, ziemeļu nakts velopromenāde no Olotas uz Žironu
Vulkāni, labirinti un tievēšanas injekcijas: izmisis riteņbraucējs un viņa cīņa ar lieko svaru!
Nākamajā dienā pienāca svētdiena. Veiksmīga ceļojuma iedvesmots, es pa fikso sameistaroju sev vēl vienu aptuvenu maršrutu. Un, ja sestdien es braucu drīzāk uz dienvidiem no Olotas, tad tagad nolēmu gāzt vairāk uz ziemeļiem. Trase nebija tik gatava un ērta. Daļa no tās arī bija via verde (zaļais ceļš), bet dažus fragmentus nācās zīmēt uz dullo pa ceļiem un takām.
Šoreiz es atbraucu laicīgi, baidoties nokavēt velobusu (alternatīvu taču nav), un tāpēc vēl paspēju izdzert kafiju autoostas kafejnīcā. Nobildēju jums, kāds tur loftīgs vaibs un kādi milzīgi tablo, joprojām ar segmentu displejiem, nevis monitoriem. Riktīgi lampīgi!