Ja atgriežamies pie teorijas par nepatikšanām, tad, šķiet, kopumā es savu daļu šajā ceļojumā jau esmu atrāvies. No pēdējā — gandrīz pārstāja darboties telefona lādētājs.
Vai nu ligzda ir izļurkājusies, vai vads pārplīsis. No tā lien ārā atsevišķas stieplītes, lai gan nav redzams, ka kāda no tām būtu pavisam pārrauta. Andrejs stāstīja, ka viņam telefons lādējas tikai ar lielām pūlēm un noteiktā stāvoklī. Grēko uz USB-C ligzdas tipu, kas esot mazāk uzticams nekā klasiskais mikro.
Man tagad ir ļoti līdzīgi. Piespiest devaisu lādēties es vēl varu, bet lādēt to ātri — nē. Pat vidējam ātrumam nākas to locīt un spiest visādos viltīgos veidos, un mazākā vibrācija var visu sabojāt. Diemžēl vads ir USB-C, un mans otrais vads, parastais MicroUSB, nederēja. Es nožņaudzu krupīti un beigu beigās nopirku adapteri, bet pazaudēju to kopā ar parasto vadu vienā no viesnīcām, tā ka tagad nevaru uzlādēt arī lasītāju un austiņas. Nākotnē centīšos pievērst vairāk uzmanības aksesuāru kvalitātei un ņemt līdzi firmīgos. Šim savukārt ir logotips, kas izskatās pēc Krievijas dzelzceļa logo — nelaba zīme. Ir vēl ideja, ja reiz man nevedas ar fotografēšanu ar parasto fočiku, atvērt maku un nopirkt viedtālruni ar labāko kameru, kāda vien ir. Tas gan ir uz nākotni, jo visu atvaļinājumu esmu totāli notriecis, neesmu atstājis nevienu pašu dienu.
Vismaz es tagad iekāpu lidmašīnā uz Prāgu, lai piebeigtu tā atlikumu. Lai gan arī te neiztika bez piedzīvojumiem, kurus es atklāt nevaru, jo tie ir — nākotnē.