Atšķaidīšu trevelogu ar aktuālajiem notikumiem. Vakar aizgāju uz Rotko centru apskatīties skandalozo izstādi ar locekli uz krusta. Tūkstoš gadu tur nebiju bijis (laikam, vēl pirms kovida pēdējo reizi), atzīstos. No jaunumiem pašā centrā – automātiskās durvis pie ieejas vairs nestrādā, bēda. Toties uzlikuši pašapkalpošanās mantu skapīšus, kur jāatstāj eiro kā ķīla, lai nepakāstu atslēgu. Kad atnāc atpakaļ, ieliec atslēgu un pagriez, lai atvērtu skapīti, eiro izkrīt no slota kabatiņā zem slēdzenes. Prikolīgi un ērti.
Kas attiecas uz ekspozīcijām, mēs apskatījām vairākas pagaidu izstādes. Viena bija kāda drūma ukraiņu panku čaļa Koļas Novikova, kurš visu mūžu mēģināja neatkarīgi zīmēt, bet PSRS visu mūžu mēģināja viņu ielikt cietumā par klaiņošanu. Beigās draugi iekārtoja viņu psihenē, kur viņš varēja mierīgi strādāt. Paskatoties uz gleznām, es īsti neticu šim izskaidrojumam. Drūmi, izliekti, monohromi cilvēku ķermeņi, uzpūtušies krusti un baznīcas. Man te princips vienkāršs: man dzīvē tāpat černuhas pietiek, negribu to uzsūkt vēl arī no mākslas.
Toties cits čalis, Aleksejs Naumovs no Latvijas, ir ļoti pozitīvs – braukā pa visu Eiropu un zīmē pilsētas un ciemus košās krāsās. Man nav īpaši tuvas viņa gleznas, bet es vienmēr esmu par pozitīvismu un priecīgām krāsām.
Kas attiecas uz to pašu cenzēto izstādi, tad tā man ļoti iepatikās. Autors – igaunis Sanders Raudseps patiesībā savas skulptūras taisa rūpīgi, ar kaudzi detaļu, turklāt balsta tās uz jokiem, mēmiem un visādām pop-tēmām. Ļoti saprotamas idejas, nav pašam jāizdomā skaidrojums. Tieši tas, kas vajadzīgs, ja gribas atpūsties no pārgudrībām. Turklāt vēl psihodēliķus nepārtraukti piemin. Ķipa, nāves nav, mēs visi turpināsim eksistēt multiversā. Ņipri!
