Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Jordānija — 10, ceturtā diena, Dānas pārejas šturmēšana (neprāts un drosme – 2)

 2015-12-21

Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka mēs iestrēgām neticama nobrauciena malā. Mēs esam pieredzējuši čaļi, tāpēc ietuntulējāmies tajās mūsu sporta drēbēs, kas siltākas, zinot, ka pretvējš pūtīs cauri līdz kaulam. Nobrauciens patiešām izraisīja adrenalīna pieplūdumu. Vietām šoseja bija plata, redzamība neslikta, un gadījās pietiekami gari posmi, lai es riskētu ar veselību, un ar savu jauno 40  zobu priekšējo zvaigzni mēģinātu uzstādīt ātruma rekordu. Agrāk man jau pie 45 km/h ātruma bija grūti mīt pedāļus, pietrūka pārnesuma attiecības, tagad šī vērtība pacēlās vismaz līdz 50. Tas ir riskants pasākums, bet kārdinājums pārspēt rekordu bija pārāk liels. Mans iepriekšējais ātruma rekords ar velosipēdu ir 73 km/h, un tas tika uzstādīts sirmajos laikos, kad es tikai sāku savu velokarjeru, un pirmo reizi ar velosipēdu biju ārzemēs.

Skats uz akmeņainu kalnu aizu ar retiem zaļiem kokiem nogāzēs zem skaidrām zilām debesīm. Priekšplānā pa kreisi iet ceļš ar metāla ceļa nožogojumu.

Lasīt tālāk →

Jordānija — 11, ceturtā diena, ierašanās Danā

 2015-12-21

Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka neticamā aina ar simtiem vēja ģeneratoru palika aizmugurē, un mums drīz vajadzēja sasniegt Danu. Pēc maniem priekšstatiem, tas bija maziņš ciemats dabas lieguma malā, tāpēc kaudze ar mājām un mošejām, ko drīz ieraudzījām, galīgi negāja kopā ar modeli manā galvā. Pārliekot kājas kā zombijam un vairs maz ko sajēdzot, izdzirdēju nelāgas skaņas, kas nāca no mana velosipēda. Galīgi negribējās pētīt kārtējo problēmu, taču no tā, ka es uz to uzmetīšu mīksto, labāk nepaliks, jo īpaši tāpēc, ka skaņas kļuva arvien skaļākas. Līdzīgus trokšņus es jau biju dzirdējis ceļojuma laikā uz Kipru – toreiz tas bija tāpēc, ka bagāžnieks nostājās ne gluži taisni, un beigās, nevēloties ar to kārtīgi noņemties, es truli locīju to ar rokām, riskējot salauzt to vai rāmi.

 

Lasīt tālāk →

Jordānija — 9, ceturtā diena, rīta celšanās pie Karakas

 2015-12-19

Mēs pamodāmies ap septiņiem un, neēduši brokastis, ātri sataisījāmies. Ārā bija drūms, vēss un drēgns — ciktāl šis baltiešu vārds ir attiecināms uz valsti, kurā lietus līst pāris reizes gadā. Debesis bija savilkušās pelēkā dūmakā, un sajūta bija tāda, ka, iespējams, mums pat uzkritīs kāda lāse. Protams, tā bija tikai ilūzija: visā mūsu uzturēšanās laikā Jordānijā lietu tā arī nesagaidījām, lai gan klīda runas, ka neilgi pirms mūsu ierašanās Ammānā esot bijuši pat plūdi.

Nelielas guļamistabas interjers ar vienvietīgu gultu, uz kuras atrodas mobilais telefons un spilvens. Blakus gultai atrodas šaurs arkveida logs ar pusatvilktu aizkaru.

Lasīt tālāk →

Jordānija — 8, Al Karakas pils un pilsēta

 2015-12-18

Tā vietā, lai apbrauktu pils kalnu un centru, mēs netīšām ieurbāmies pašā peklē. Raibais un trokšņainais cilvēku un mašīnu pūlis, atkal jau uzmācīgie bērni, ļoti piedūmotais gaiss uzslāņojās uz pusotra kilometra kāpuma noguruma un viegli aizmigloja mums prātu. Mēs jau bijām gandrīz nobraukuši no centra lejā, un no kalna malas redzējām vietu, kur bija jābūt mūsu viesnīcai.

Tomēr te atkal uzspēlēja mans nemierīgais gars, un es maigi, bet uzstājīgi pierunāju Aleksandru tomēr apmeklēt drupas, pilsētas centru un visu to – galu galā būtu muļķīgi vienkārši izbraukt cauri Jordānijai pa šoseju, neredzot nevienu tūrisma apskates objektu vai pilsētu. Lai cik skeptiski es neizturētos pret izreklamētām vietām, daudzas no tām par tādām kļuvušas ne velti. Dažiem cilvēkiem pietiek ar dabu, citiem – ar pilsētām, vēl citi apmierinās ar pludmali, bet es neredzu mākslīgus iemeslus ierobežot sevi ar vieniem vai otriem dzīves jaukumiem, ja ir iespēja nogaršot visu. Vēl jo vairāk, parasti dzīve rit diezgan paredzami un garlaicīgi, un iespēja izrauties no rutīnas negadās nemaz tik bieži.

Lasīt tālāk →