Nepaspēju aizbraukt uz Šveici, kad jau klāt Ungārija. Diemžēl šķiet, ka mani stāsti kļūs mazāk krāsaini. Ne visi cilvēki grib nokļūt ierakstos un lasīt par sevi. Īpaši, kad runa ir par emocijām un attiecībām. Es jau tāpat pastāvīgi nodarbojos ar pašcenzūru, bet pat tad mēdzu iekulties nepatikšanās. Cik man zināms, lasītājiem parasti vairāk interesē stāsti par domām un jūtām nekā sausi fakti un vietu uzskaitījums. Acīmredzot, vienīgais variks - mākslinieciskie, nevis dokumentālie stāsti.
Jau pirms gada, kad mēs ar pārējiem dvergiem lidojām uz Prāgu, domājām par jaunu tripu. Ērtas un relatīvi nedārgas biļetes bija uz Budapeštu. Es nobremzēju, nenopirku tās uzreiz, un tāpēc lidmašīna + viesnīca izmaksāja ap 280 eiro (par trīs naktīm). Pēc tam vēl piemetu 48 par tiesībām malkot tējiņu no savām ķīniešu tasītēm. Respektīvi, nopirku lielas somas pārvadāšanu salonā. Jo mūsdienās pie zemo cenu aviokompānijām bez maksas var paķert līdzi tikai nelielu mugursomiņu.
Darba man pēdējā laikā ir ļoti daudz. Tik tikko paspēju nodot lietas. Nācās steigšus to darīt tieši pirms vilciena. Alfheimā es ierados vēl ceturtdien pa dienu, lai gan reiss bija piektdienas rītā.
Toties beidzot es varēju vairāk parunāties ar alfu Taruru un viņa sievu Nelu, pie kuriem parasti palieku Alfheimā. Atklāju, ka viņiem ir neticami rūgto šokolādīšu krājumi, gadam uz priekšu. Brīnījos, ka eksistē būtnes, kas spēj glabāt našķus un nesarīt tos uzreiz.