Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Krēta — 18, veikali un okeanārijs

Vispirms es pastāstīšu par veikaliem, bet pēc tam par to, ko mēs darījām pēc Iraklijas. Tā nu sanāca, ka darījām maz ko, un atsevišķa raksta par to nebūs. Tā kā veikalu bildes likt ir muļķīgi, stāsts mīsies ar Krētas okeanārija oficiālajām fotogrāfijām.

Kavrosā blakus atrodas divi veikali un degvielas uzpildes stacija. Viens no lielveikaliem – vietējais tīkls Inka. Kā redzams, krētieši nav izvairījušies no kārdinājuma zīmoliem izvēlēties modīgus ārzemju vārdus. Lai gan, šķiet, pašiem savas eksotikas atliku likām.

Veikali ir salīdzinoši nelieli, izmēra ziņā kā Maxima 1.5 X. Lielākus veikalus par šo Krētā es neredzēju – iespējams, to tur arī nav. Kā atceramies, uz salas kopumā dzīvo tikai 623 tūkst. cilvēku, turklāt pašā lielākajā pilsētā Iraklijā – 137 tūkst. Pieskaitiet tam vietas trūkumu, un hipermārketu neesamība kļūst pilnīgi saprotama.

Haizivs galvas tuvplāns ar pavertu rīkli, kas demonstrē asas, smalkas zobu rindas uz tumša ūdens fona.

Lasīt tālāk →

Krēta — 17, Iraklija

Beidzot atraduši vietu mašīnai, mēs caur nesen atjaunotajiem svētā Georgija vārtiem sākām tipināt augšup. Kamēr gājām, izdzirdējām intensīvu mūziku — diezgan dīvaina lieta cilvēku tukšā tunelī ar kāpnēm, kādi nu ir Georgija vārti.

Lasīt tālāk →

Krēta — 15, Arkadi klosteris (Arkadi)

Nākamajā dienā jau no paša rīta mēs devāmies uz Irakliju, lai apskatītu Knosas pili, taču pa ceļam nolēmām iebraukt klosterī, kas bija norādīts ceļvedī. Tā nosaukums ir Arkadi, un tas ir ārkārtīgi slavens ar to, ka bija 1866. gada sacelšanās centrs pret turkiem (atkal šie nejaukie  nenogurdināmie). Kā mums jau zināms, līdz tam gadam turki pārvaldīja Krētu jau divus gadsimtus, neskatoties uz pastāvīgām asiņainām sacelšanām. 1866. gadā sākās īsta revolūcija, un par štāba mītni tika izvēlēts klosteris, kas atrodas 23 km attālumā no Retimnas, toreizējā varas centra.

Lasīt tālāk →

Krēta — 16, Knosas pils un Iraklijas vēsture

Mēs aizbraucām līdz Iraklijai, tur ar nelielām pūlēm pamanījām norādi uz Knosas pili un nogriezāmies uz to. Tā izrādījās netālu, un piebraucot mums sāka māt ar rokām kāds vietējais, aicinot iebraukt stāvvietā. Stāvvieta izrādījās maksas, toties ar tualeti un dzeramā ūdens iekārtu (nevis tādu, kā ASV un Arkadi, bet ar glāzītēm, kā ofisā,  tā kā pagājušajā ierakstā es nemeloju). Pēc tam onkulis mums parādīja, kurp iet uz pili (kādus 100 metrus). Pa ceļam atradās vēl vairākas maksas stāvvietas, bet pie pašas pils – it kā pat bezmaksas. Proti, tas krētiešiem ir tāds mīlīgs apkāsiens. Mēs neļaunojamies, vēl jo vairāk, stāvvieta maksāja lēti, turklāt te vēl arī ērtības.

Lasīt tālāk →