Mēs dzīvojam, kamēr lidojam
Es paķēru savas mantiņas un laidu ar autobusu tuvāk centram, kur arī piezemējos jaunā istabiņā. Mani atkal sagaidīja melnādainais, turklāt vēl kačoks. Lai piešķirtu vēl lielāku dīvainību, viņu sauca Džovanni. Izrādījās, ka nāk no Nigērijas, un es ar pūlēm atturējos no jociņa par prinčiem un miljonāriem. Džovanni bija inženieris-elektriķis, mācījās Edinburgā un strādāja unītī.
No rīta ilgi gūglēju, ko gan ārzemniekam darīt tādā gadījumā kā manējais, un turklāt vēl bez apdrošināšanas. Mana kautrīguma un trauksmainības dēļ man vienmēr ir problēma, ja nav gatavas receptes, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Atradu universālu īso numuru nesteidzamai medicīniskajai palīdzībai Skotijā — 111. Izrādījās, ka Skotijā sociālisma idejas tradicionāli ir spēcīgākas nekā citās Apvienotās Karalistes daļās. (Kas, starp citu, ietekmēja Benksa daiļradi, kuru es jau minēju iepriekš). Tā, šo numuru uztur valsts, nevis privātās klīnikas un struktūras, kā tas ir citviet UK. Rezultātā tas ir droši pieejams jebkurā ārpusdarba laikā jebkurā Skotijas daļā, vismaz teorijā.
Diemžēl no mana Latvijas numura tur sazvanīt nevarēja. Garo numuru vai mājaslapu, lai kā arī censtos, atrast nespēju. Lūk, jums arī sociālisms. Bezmaksas, vispārējs, bet ar efektivitāti un pārdomātību — vāks. Galu galā nospļāvos un truli nolēmu no rīta aizbraukt uz tuvāko slimnīcu ar nosaukumu Royal Infirmary, par laimi, tas bija salīdzinoši netālu, lai arī ar autobusu.
Water Of Leith Walkway — marķēta taka, kas ved gar nelielu upīti, kura plūst cauri Edinburgai un ietek Fērtofortas (Firth of Forth) līcī, par kura tiltiem es jums jau stāstīju. Kopumā taka ir apmēram 22 km gara, un sākumā es domāju to visu noiet vienā dienā. Tomēr cilvēks domā, bet liktenis par viņu pasmejas. Sanāca tā, ka visu taku es tā arī nenogāju, tikai divus garus gabalus un vienu īsu. Šajā dienā man vairs neatlika laika, lai brauktu uz pašu sākumu. Ar autobusu tiku aptuveni līdz pirmās trešdaļas beigām, no kurienes arī aizčāpoju, klausoties nedaudz podkāstus un YouTube rullīšus.
Taka izrādījās skaista un interesanta, pat pārsteidzoši, kā caur salīdzinoši lielu pilsētu var iet celiņš ar tik daudz dabas, dažkārt gluži neskartas. Arī ainava pa ceļam mainās: te pauguri, te ūdenskritumiņi, te augsti lapu koki, te krūmi. Celiņš parasti ir grantēts, dažreiz iznāk uz asfalta "pilsētā", bet reti. Bieži trāpās suņinieki, riteņbraucēji. Retāk — skrējēji un dīkdieņi, kā es.
Mūsu mājupceļš veda caur Glenko, ļoti skaistu aizu dienvidrietumos. Glens, ja nekļūdos, gēlu valodā nozīmē "ieleja". Es laikam vēl nebiju minējis, bet viena no valodām Skotijā — gēlu, no ķeltu valodu saimes, no kurām plaši pazīstama ir vēl tikai īru. Runātāju tagad nav tik daudz, ap septiņdesmit tūkstošiem, bet viņu skaits vismaz nesarūk. Tiek veikti pasākumi, apmēram kā pie mums ar latgaliešu valodu, tikai nopietnāki. Radio, TV, prese un mājaslapas tiek izdotas, ceļa zīmes un norādes tiek dublētas, skolās to var apgūt, un tā tālāk. Pat uz policijas auto ir rakstīts TODO. Valoda ir skaista, bet tiem, kam angļu ir dzimtā, diezgan pasmaga. Stefans mēģināja to apgūt, bet aizķērās, kad saprata, ka vārdu secība teikumā var būt dažāda, un no secības ir atkarīga jēga. Krievu valodā, principā, ir tāpat.
