Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Dzejoļi par karu no Binga čatbota

Palūdzu Binga čatbotam sacerēt man dzejoļus par karu. Manuprāt, priekš robota diezgan kruti.

Tumšas debesis dūmos un liesmās
Zeme asinīm un asarām klāta
Bumbu un ieroču troksnis ir baiss
Cilvēki dzīvo nemitīgās bailēs

Pilsētas mūri saplaisājuši un sagrauti
Ielas pilnas ar gruvešiem un atlūzām
Mājas ir tukšas un pamestas
Cerības sadragājis aplenkums

Kareivji cīnās ar drosmi un varonību
Civiliedzīvotāji lūdz par mieru un brīvību
Līderi runā melos un lielībā
Pasaule noskatās ar šoku un garlaicību

Lasīt tālāk →

Valensija — 15, izstiepta pa darba nedēļu

Darbs šūpuļkrēslā un balss pārrāvumi: kā es izdzīvoju džitera un ar zīmītēm pildītu pudeļu pasaulē!

Pirmās nedēļas laikā es strādāju nelielā viesistabā blakus savai istabai. Kā monitoru es izmantoju televizoru, sēdēju uz parasta krēsla pie parasta galda. Esmu no tiem džekiem, kuriem tas reāli traucē: ergonomisks krēsls ir must-have. Un arī otrais monitors nenāktu par ļaunu. Portatīvo kā otro moni izmantot nesanāca: nebija kur to ērti nolikt. Labi vēl, ka bija bezvadu klaviatūra Microsoft Designer Compact, lai varētu sēdēt ērtāk.

Vēl es mocījos ar interneta kvalitāti: tas acīmredzami nespēja turēt līdzi Latvijas standartiem. Es strādāju virtuālajā mašīnā mākonī. Tas ir attālināts dators, tu pieslēdzies, tev rāda ekrānu, bet uz mākoni tiek sūtīti tavi taustiņu nospiedumi. To sauc par VDI. Diemžēl mans VDI atrodas ASV, kas stipri ietekmē pakešu sūtīšanas aizkavi turp un atpakaļ.

Lasīt tālāk →

Valensija — 14, velopromenāde uz Figeresu

No Latvijas līdz Nīderlandei: velobrauciens un zeme par 70 tūkstošiem eiro hektārā

Nākamajā dienā, svētdienā, man arī bija veloplāns. Ne tik viegls kā "nolaidies līdz jūrai un atpakaļ ar velobusu", bet arī normāls. Es nolēmu atgriezties ar vilcienu. No plusiem – staciju ir daudz, un maršrutu var mainīt gaitā. No mīnusiem – ne vienmēr ir skaidrs, kur un cikos 🚆 apstājas.

Devos es atkal uz jūru, bet nevis uz dienvidaustrumiem, kā sestdien, bet uz ziemeļaustrumiem, pilsētas Figeresa virzienā. Uzzīmēt maršrutu nebija gluži vienkārši, atšķirībā no dzimtās puses. Latviju kā dzīvesvietu daudzi nenovērtē. Lieta tāda, ka mums ir pilns ar zemi, kur neviena nav, un reljefs ir mēreni paugurains. Praksē tas nozīmē, ka var pastaigāties vai vizināties jebkur, ar minimāliem ierobežojumiem. Ja patīk uzturēties dabā, tad tas ir ļoti liels bonuss. Žironā viss nav tā. Valensijā viss apkārt ir dārzos, bet Žironā pakalni ātri pārvēršas par 🗻, kur pabraukāšanās prasa krietnu fizuhu un mazu svaru.

Lasīt tālāk →